Ne dienu bez atklāsmes

I wonder, vai tad, kad zilajā personapliecinošajā dokumentā iespiestais dzimumdienas datums rādīs zināmu gadu dekāžu atstatumu, vēl dzīva būs tā sajūta, tā burvīgā atklāsmes sajūta. Par lietām nenozīmīgām. Automašīnu starmešiem logā, šokolādes gabaliņiem saujā, laternas oranžo gaismu uz koku zariem, kedu aukstajām gumijas zolēm. Nozīmīgajām. Dziļi sirdī iespiedušos pofigismu, diezgan sāpīgu saspīlētu jautājumu risināšanu, "zini, tas, ko Tu teici, mani ļoti sāpināja un tā nemaz nav" - tiešā tekstā un beidzot neuzglabājot to sevī uz vēl kādiem desmit gadiem.

Pirmā eksāmenu/testu tūre beidzot galā, jē!
Piecu stundu miegs ir labāks nekā četru un pavisam jau noteikti vairāk nekā deviņu.
Saaukstēšanās vīrusa invāzija turpinās un zāles kā parasti nokauj jebkādu vēlmi un spēju gatavoties nākamās nedēļas pārbaudījumiem augstākās izglītības muklājos.
Kaut darāmā tik daudz.

Bet sapņos krāsas atgriezušās... Dienvidamerika (visticamāk), jūra vai okeāns, zilzilas debesis, kalni un dejojošas figūras apvārsnī, bet rokās foto aparāts.