kreizij verī kreizī

Pamodos ar sapņa drumslām par to, kā ganīju veselu baru pūkaini baltu, lielacu trusīšu koloniju, bet varbūt tomēr jūras cūciņas (ausu garums nebija pārāk liels, mjā, un balti trusīši tomēr ir ar sarkanām acīm..).

Rokaspulkstenis (pareizāk sakot, tā baterija), kurš dienu iepriekš ietiepīgi bija atteicies tikšķēt tālāk, no rīta savu klātbūtni atzīmēja ar tik pazīstamajiem tik-tik trokšņiem, atpaliekot par kādām 7 stundām un laimīgā kārtā novēršot diezgan neizskaidrojamo "kā-bez-rokām-sajūtu", kad melnā gumijas siksniņa ierasti neatstāj sarkanas strīpas uz, nu, tās rokas daļas, kas seko pēc plaukstas.

Reklāmas lekcijas aplaimoja ar aizraujošu semināru ar prakstisku piesitienu (grupu darbs), kura laikā izplatījās infekciozs smieklu vīruss par visai divdomīgiem reklāmas saukļiem Laimas konfektei "Vāverīte" (un man, kā parasti, pieleca pēdējai, ak ak ak). Neiztikām arī bez saspringtiem ideju ģenerēšanas mirkļiem Nokia N-tās sērijas TV reklāmai; mērķauditorija izvirzīta - vīrieši, 25-30 g. vecumā. Bet grupiņā visas meitenes. Un tagad mēģini nu "izurbties" cauri vīriešu psiholoģijai, lai galu galā nonāktu pie scenārija ar gala saukli "Es - multimēdiju haizivs" :)

Un tad izdevās mani atkal ievilkt kārtējā avantūrā - ceturtdien būs jātulko angļu valodā augstskolas rektores ievadruna zinātniskā konferencē. Pašapliecināšanās vēlme rausta aiz apkakles ik pa laikam.. Piekritu, atpakaļceļa vairs nav, kaut lauzīšu kaklu - zaudēt jau nav ko..
Kā nekā "vienīgais radījums, kas gūst panākumus sēžot, ir vista".

Un tagad kopīgi pasmaidīsim! Ilgi un no sirds kaut vai par to, cik jaukas zeķītes Tev kājās.