ja nebūtu tāda gļēvulība, sēdētu uz balkoniņa salā un vērotu kā sniegpārsliņas dejo savu kāzu valsi.
gluži kā vakarnakt.. stāvēt pagalma vidū un izplestām rokām skatīties un smiet laternas gaismā, ka atkal nav kur auto noparkot.
izdzertas vīna glāzes, teātra izrāde.
asaras acīs tik skaistās, ne man, ne tev, bet viņai un viņam. tomēr tu, lētticīgais muļķis, sēdi un jūti pretējo.

neatļauti, nepieļaujami sapņi, kuri izlaužas laternu apspīdētajā istabas gaismā un līdz ar modinātāja spalgajām skaņām atgriežas tajās dzīlēs, kur tie saceļas tikai tad, kad gaismas robežas līdz ar plakstiņu aizvēršanu tiek nojauktas.

zinu, ka tā nedrīkst, zinu, zinu, visu to zinu.
bet tikai sapņot par mīlestību un nejust..

nu, bļāviens, cik bezjēdzīgi un sarežģīti, un nepateikti.