Miglas pilns rīts,
pēc vakardienas negaisa ar vārdos neizsakāmu miera, svaiguma un tikko pļautas zāles sajūtu un smaržu jūkli.
Rudens aizkavējies,
kaut gan neskumstu - tā nestajai pelēcības melanholijai laika vēl pietiks.

Rimtā solī Heartbeats melodijai zumzinot ausīs dodos uz skolu pa dubļainām taciņām, sen nemītām. Zāles stiebru sulīgi zaļā krāsa it nemaz neliecina par oktobra pienākšanu. Tā knapi noturos neaizčāpojot garām rosīgajai augstskolas ēkai, nolūkā apstāties tikai pie soliņa Gaujas otrā krastā, kā ezītim ietīties migliņā un vērot tās kustību pa lēni plūstošajām straumītēm..

Pēc stundas tomēr savācu savas mantiņas un aizlaižos no lekcijām; ejam barot pīles!

Dienas pelēcību gribas turēt cieši klāt, nelaist prom, dīvaini tuva tā šodien. Sajūta trausla, pārāk ātri gaistoša un tomēr iekšēji tik plosoša, sāpīgi..

Atrodu slēptuvīti starp kokiem, mežiņā, kur mūs bērndārza laikā veda pastaigāties, kur pilsētas haosa trokšņi skan tikai kā apslāpēts fons dzeņa klaudzināšanai. Priežu skujas matos, to smarža visapkārt. Derētu iestādīt čiekuru, koks izaugtu?


Man Tevis ļoti pietrūkst, kaut izliekos, ka tā nav. Paklusēt kopā... bet stāsts nebija par to un Tu tāpat te neiegriezies.