Farvel 2006

So, yes, it's time to say goodbye.

Au revoir to 365 days of unforgetable memories, joy, lots of smiles, sorrow and heartache.
Music and extreme weather conditions, and parties :)
So many things done and seen for the first and let's hope that not for the last time.

I'm truly grateful for this wonderful year and most of all for the people I met and had the most amazing time together!

May the next year be as good as the one that's passing by to become a part of the history books.
Love, health and good friends around you!

Happy New Year!
The Year of the Pig ;)

un tā es katru dienu kliedzu, bet tu nedzirdi.
pārāk skaļi un vienlaicīgi pārāk klusi.
un pa nakti cīnos pret neredzamiem mošķiem un nepārvaramiem tiltiem.
tevis te nav, bet es ilgojos.
nav baltuma, kas aizšķūrētu iestāvējošos melnumu.
vienīgi pelēki dūmi no blakus mājas skursteņa.
un auksta loga rūts..

Sajūtas

Sajūta viens: īsta, dzīva, papīrā ietīta kartiņa pastkastītē starp avīžu spamiem, saburzītiem laiksrakstiem un telefonrēķiniem.
Sajūta divi: zilu tinti rakstīti burti silda sirdi.
Sajūta trīs: smaidoša blondu matu ietverta galva durvju mazās actiņas ačgārnajā pasaulē.
Sajūta četri: pārāk dzīvas fantāzijas radītas vīzijas ar skābeņu saturošu stikla burku un mazo knīpu, kas aizsūtīta tai pakaļ.
Sajūta pieci: radio atbalss virtuvē starp kartupeļu mizām un olu čaumalām.
Sajūta seši: liegi zilā debess krāsa ziemas saules norietā.
Sajūta septiņi: sāpīga atstumšanas nojausma.
Sajūta astoņi: 69 grādi pēc Fārenheita.
Sajūta deviņi: kā pēc pulksteņa noteiktas šķaudīšanas lēkmes ik stundu.

homo faber

It is so surreal meeting a dear friend that has been abroad for half a year and who has come back home for the short period of holidays. Chatting and smiling.
No, that awful amount of time (one year to be exact, taking in consideration half a year before when I was away) hasn't been in between. And only then I realised how much I had missed her.

..So busy - the people. There's a long list of contacts on msn, skype, yahoo etc. but how often do we dare to start a conversation with them, overcoming the awkward and superficial "how are you phase" longing for a long talk from the bottom of your heart and a listen to the tone of their voice in your headphones or cellphone.

Yup, you are there - online, terribly missed and having no clue about it. My fault.


Bitīt ar' ārā, kā šodien lūza sirds klausoties šaušalīgo tulkojumu LNT svētku programmā iekļautajā H.Potera pilnmetrāžas otrajā attēlojumā. "Dižās pērles" no tulkotājas Irēnas-kā-viņu-tur veikuma skatīt šeit. Finanšu līdzekļi grāmatas latviskotās versijas papētīšanai un izveidotās leksikas zmantošanai godātajam telekanālam acīmredzami pietrūka. Nezinu, smieties vai raudāt, bet klajas necieņas izrādīšana pret filmas skatītājiem vēl joprojām nepamet.

Sing, sing along!

Priecīgus Ziemassvētkus!
Merry Christmas!
Glædig Jul!
Kellemes Karacsonyi Unnepeket!
Feliz Navidad!

Peace on Earth?

Really?
All I've seen lately are stressed out, worried, obsessed people running through shops and malls in search of necessary gift items, going to countless festivity events pretending to be thrilled about them. Of course, that statement is an exaggeration but, come on, doesn't all this fuss get on your nerves? And people are turning into psychopaths! Par psihopātiem, tieši tā!

Christmas is a race to see which gives out first - your money or your feet. /Unknown author./

Let's hope this state of mind goes away pretty soon and the Christmas feeling arrives, till then all I wish for is a little snow, my closest family members and (a peaceful) together being (they're workaholics, you know..) and fuck the presents!

Yay!

I have never won in a competition. But there's always a first time for everything.

So this morning I was violently woken up by the doorbell and when I opened the door (looking like, well, shit - had gone to bed at 4 am) there was our postwoman with this package! One of 500 limited edition Roskilde Festival's Canopy Card decks! Delight, delight! :)

One of these days

There are few things I absolutely adore on days like this.
Like: having my breakfast almost at lunch time; slowly browsing through morning newspapers and discovering a well-known face smiling at me from one of them. Then foolishly singing/screaming along to some music with headphones on (much to the delight of my neighbours) and breaking pencils while acting like a drummer :) And in between, training my right hands' index finger at clicking the shutter button of the digital camera, resulting in a bunch of "artistic"-kind look-ats.

Seems like things are turning back to good again and the dreadful over-emotional period is over.
Family members irritate less and there could be a chance to survive Christmas holidays, and even get a slight Christmas feeling.

Last night the temperature outside fell under zero and now there's a thin thin layer of snow alike ice, plus the sun is shining for the second day in a row.

But most of all, a smile is back upon my face. Stupid misunderstandings have been sorted out, truly missed connection to two of my beloved darlings restored.
Love-you's have never sounded as good and as truly as last night :)

Varētu pat pierast pie "pohainā, rejošā kurmīša".

14ais decembris

Garām traucošas automašīnas, sevī ievilkušās, šallēs un kapucēs ietinušās cilvēku ēnas pie stūres un uz trotuāra. Laternu liegā gaisma, peļķes un dubļi, arī uz manām kedām, atstarotāji un pogveidīgie veidojumi, kas tik ērti un uzticami iegūluši ausīs dungo "kā es gribētu būt dārznieks" (P.v.). Dzestrs vējš, nosaluši pirksti, kapuce, netraucējiet!; galvenais neizlekt no kopējā bildes rāmja. Obligātā Ziemsvētku atribūtika ik uz soļa nespēj iekustināt vajadzīgajā virzienā, vismaz parku neviens nav uzdrīkstējies aiztikt (vēl nē) un tad, policijas sirēnām gaudojot, garām aizrīb Koka-Kolas sarkanie lampiņvagoni.. Pār lūpām izsprūk "še tev komercializācija". Dubļi ir vienīgais, kas šajā absurdā ir īsts.

Bet šodien. Šodien drīkst piezīmēt krustiņu kalendārā par vēl vienu izdevušos Reklāmas kursa lekciju. Ne tāpēc, ka pelēko šūniņu masa būtu ievērojami vairojusies, bet to smieklu, kopības sajūtas dēļ, ko rada semināri ar grupu darbiem. Un tad vienā nelaimīgā brīdī atklāj, ka drīz tā vairs nekad nebūs. Vismaz ne tā. Tie cilvēkbērni, ar kuriem pēdējos četrus gadus lielākā vai
mazākā mērā tika dalīti prieki un bēdas, galdu virsmas centimetri, domas un idejas, katrs aizies savu ceļu. Kārtējs deja vu, atsaucot vidusskolas beigas no atmiņu kambariem!

Emocionāli smags periods padevies un pat ar šokolādi te netiks līdzēts.
Tās pašas sarunas par "pohainā kurmja tematu" ("pohainā", nav domāts alkoholisko vielu pārdozēšanas sekas), vīrusu iznīcinošais iespaids uz nedēļas nogales plāniem, tracinoša vēlme sakravāt mantiņas un pazust no šī zemes pleķa, lai savestu kārtībā to putru, kas iekšā vārās.
Nu, kā lai pārdzīvo 24. - 26. decembri, ja visi ģimenes locekļi ir netīši tā izveduši no pacietības, ka visi kā viens, bez izņēmuma, pašlaik vienkārši tracina.

Savilkti, stīvi pleci, tikko manāmas galvassāpes, eh.
Būtu aukstasiņu čūskveidīgs radījums, nomestu veco ādu un sāktu no jauna. Sevi izturēt dažbrīd ir pārāk grūti.
Smaidu izvilina citrona šķēlītes notiesāšana un rīt ir brīvdiena. Kā tur bija, rīts gudrāks par vakaru? Uhu :) Cerība mirst pēdējā.

Secinājumi iz šodienas dziļi psiholoģiskas analīzes sarunas:
Par mani, tātad. Es esot mēdeklene, pohains kurmis, kas iebetonējas un aiziet un kas uzskata, ka visi cilvēki ir hiēnas. Citāta beigas.

Sasodīts, nav...nu, NAV TĀ!

Ne dienu bez atklāsmes

I wonder, vai tad, kad zilajā personapliecinošajā dokumentā iespiestais dzimumdienas datums rādīs zināmu gadu dekāžu atstatumu, vēl dzīva būs tā sajūta, tā burvīgā atklāsmes sajūta. Par lietām nenozīmīgām. Automašīnu starmešiem logā, šokolādes gabaliņiem saujā, laternas oranžo gaismu uz koku zariem, kedu aukstajām gumijas zolēm. Nozīmīgajām. Dziļi sirdī iespiedušos pofigismu, diezgan sāpīgu saspīlētu jautājumu risināšanu, "zini, tas, ko Tu teici, mani ļoti sāpināja un tā nemaz nav" - tiešā tekstā un beidzot neuzglabājot to sevī uz vēl kādiem desmit gadiem.

Pirmā eksāmenu/testu tūre beidzot galā, jē!
Piecu stundu miegs ir labāks nekā četru un pavisam jau noteikti vairāk nekā deviņu.
Saaukstēšanās vīrusa invāzija turpinās un zāles kā parasti nokauj jebkādu vēlmi un spēju gatavoties nākamās nedēļas pārbaudījumiem augstākās izglītības muklājos.
Kaut darāmā tik daudz.

Bet sapņos krāsas atgriezušās... Dienvidamerika (visticamāk), jūra vai okeāns, zilzilas debesis, kalni un dejojošas figūras apvārsnī, bet rokās foto aparāts.

we can do it!

10 am in the morning and the street lights outside are shining bright.
And it's raining cats and dogs.
Where's the snow? Not to mention at least a slight Christmas feeling..

I'm head over heels in preparing for first exams for tomorrow and the day after tomorrow. The most unloved classes we're having this year - Auditing and Annual (financial) reports. You think it's sounds boring, what would you think about 100 pages of bare definitions that have to be known nearly by heart.

Nah, I can manage that! There's no other way, even with a dripping nose and aching throat.
I need a hug..

Būs labi, būs labi, būs labi. Viss būs kārtībā. Tikai neliela stresa lēkme.
Ak jā, sveiciens istabiņas numero 303 iemītniekiem! ;)

Jo sirds ir tik pilna, tik pilna

Cik labi, ka ir cilvēki..tādi cilvēki.
Paldies. Par sauli apmākušā rītā, par prieku sirdī, smaidu sejā un līksmu balsi telefona klausulē.
Paldies, vienkrāši par to, ka esi. Šai pasaulē.
Ka ir tas gods (bez nekāda sarkasma) Tevi pazīt un saukt par draugu.

"Draugu" - kaut arī tā ir tikai atblāzma salīdzinājumā ar to, ko Tu man patiesi nozīmē.

Bet to visu Tu jau zini.

Picture of the day

Who are you staring at?